Tēmas
Tēmas
Tēmas
 
Arhīvs
 
Sākumlapa / Argumenti / Tēmas

Diskusija par izstādi "Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi".


CAMP ARGUMENTI piedāvā lasītājiem diskusiju par izstādi „Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi”.

Diskusijā piedalījās izstāde kuratores Solvita Krese un Māra Traumane, mākslas zinātniece Ieva Astahovska, mākslas zinātniece Laima Slava, mākslas zinātnieks un publicists Pēteris Bankovskis, filozofs Artis Svece, kritiķe Alise Tīfentāle.

Tajā tika diskutēti jautājumi, vai šobrīd ir īstais laiks aktualizēt 80. gadu mākslas procesus, aplūkota robežu un robežsitāciju problemātika un ietekme uz mākslas procesu attīstību Latvijā, kā arī debatēts par Rietumeiropas un Austrumeiropas novilkto robežu nozīmi mākslas procesos.

CAMP apmeklētājiem ir iespēja diskusijai pievienot savus komentārus.

 

 

Ieva Astahovska: Vai šobrīd bija īstais laiks veidot izstādi “Robežpārkāpēji”?

Laima Slava: Situācijā, kad nav laikmetīgās mākslas muzeja, kurā šī laika darbi, liecības, notikumu dokumetācija ir pieejami normāla veidā, šāda izstāde ir ļoti nepieciešama, lai tā paaudze, kas tagad ienāk kultūras apritē, nedomātu, ka ienāk tukšā vietā.

Pēteris Bankovskis: VH1 ir mūzikas kanāls, kur tīņiem tiek rādīts kaut kāds idiotisks raidījums par 80. gadu diskomūziku, kas tiek parādīta kā kaut kāds atklājums. Šī izstāde zināmā mērā ar to sasaucas. Šolaiku cilvēkam nozīmīgie, eksistenciālie pamatjautājumi ir nobīdīti perifērijā un viņš nodarbojas ar ikdienas sīkumiem – un tā saucamā māksla arī to lieliski parāda. Tajā viņš pats sevi projektē un pats sevi arī atražo. Visdažādāk nodarbinātie cilvēki imitē citu cilvēku nodarbošanās veidus. Mākslinieki imitē zinātni, imitē mākslu, kāda tā bija, piemēram, līdz 19. gs. vidum, imitē reliģiju, rada jaunas pseidoreliģiskas darbības utt.

Konkrēti runājot par izstādi, pirmais iespaids bija – cilvēki, kas tagad ir tuvu pusmūžam, nespēj izvairīties no šim vecumam ļoti raksturīgas tendences – apjūsmot paši savu jaunību. Kuratori tur nav vainīgi, bet tie, kas piekrita, ka viņu darbi tiek izstādīti. Ir jāsaprot un jājūt, kad tas jau paliek smieklīgi.

Laima: Vai tu tiešām gribi teikt, ka tur nav nekā vērtīga ne pēc kādiem kritērijiem?

Pēteris: Tie veidojumi – pēc 20 gadiem neviens par tiem vairs neatcerēsies. Supergrafikas – kāda droši vien būs atpazīstama un kvalificējama kā mākslas darbs.

Māra Traumane: Bet ko tad lai saka par 70. gadu paaudzi, to pašu franču grupu – Vasiļevski, Lancmani, Tabaku, kur vispār nav nekādas intereses par to laiku, ir tikai kaut kādas fotogrāfijas, dokumentācija. Viss aprobežojas ar mītiem – kurā kafejnīcā sēdēts un citi otršķirīgi sīkumi.

Pēteris: Lancmanis, Vasiļevskis, Tabaka – viņi ir redzami, radījuši mākslu, kas dzīvo, kas ir saglabājusies.

Laima: Bet vai tā tev nav attieksme principā pret noteiktām mākslas parādībām vai izpausmes formu?

Pēteris: Nē! Patiesībā, to, kas ir māksla, es nezinu. Nezinu, vai agrākos laikos bija kādas personas, kas noteica, kas ir un kas nav māksla. Tagad pasūtītājs, kurators, nauda, dažādas starpnieku institūcijas izvirza savas absurdās teorijas, piespēlē tās māksliniekiem, un viņi taisa darbus – viss notiek...

Solvita Krese: Tu domā, ka visa pēdējā laika māksla ir kaut kāda tabu zona, kuru labāk neaiztikt un nekustināt, kamēr pēc 100 gadiem nav izrādījies, ka kāds no tā visa tiešām ir mākslas darbs – izturējis laika pārbaudi mākslas vēstures kontekstā? Bet vai tev nav žēl tā laika, kas tiek atstāts aizmirstībā, nav žēl, ka jaunā paaudze vispār par to neko nezina. Viņi uztaisa instalāciju un domā, ka pirmie ir atklājuši kosmosu.

Laima: Es tieši izstādē pārstāvētajā paaudzē redzu daudz vairāk būtiska gan enerģijā, gan domāšanā nekā tajā, kas redzams pašlaik, kas bieži lielākā vai mazākā mērā atspoguļo kuratora sagādātas naudas izlietojuma kvalitāti.

Pēteris: Visām šībrīža video un interneta mākslas izdarībām es vienkārši nepievēršu nekādu uzmanību, jo uzskatu, ka nav vērts tam tērēt laiku. Bet kas attiecas uz izstādes mākslinieku paaudzi – tajā brīdī viņi uzmirdzēja, sāka kaut ko darīt, kas bija svarīgi tam laikam, un tad viņi sāka darīt kaut ko citu. Bet ne jau tāpēc, ka ļaunais liktenis viņus būtu salauzis, bet tāpēc, ka nebija pieprasījuma.

Laima: Bet tas ir sava laika fenomens! Māksla jau nav tikai prece, manta, tā ir domāšanas ilgstamība, domāšanas process, kurš var materializēties veiksmīgāk vai ne tik veiksmīgi. Šie darbi dod iespēju pieskarties domāšanas procesam, kas kādā brīdī ir sācies, un varbūt tieši tāpēc, ka nav laikus ievērots, aizvedis citā ceļā. Tieši tas, ka viņi visu laiku nav bijuši acu priekšā, varbūt nav ļāvis izdarīt dziļākus secinājumus.

Solvita: Šajos darbos iespējams atrast dažādas kvalitātes, specifisko uztveres, domāšanas veidu. Izstādes atklāšanā pie manis nāca klāt ļoti sajūsmināti jaunie mākslinieki un teica, ka lūkojas uz šiem darbiem ar baltu skaudību – re, kāds tomēr tiem večiem darbos ir spēks. Daudzi no šiem darbiem, manuprāt, ir aktuāli joprojām.

Pēteris: Man no tā visa, kas bija izstādē, aktuāla likās daļa no lielajām grafikām.

Laima: Par grafikām runājot, es visus laiku esmu atgādinājusi Ojāram Pētersonam, cik skumji, ka viņš neko no tā neturpināja. Tur ir fantastisks – tieši līnijas –spēks. Tā jutekliskā sajūta, kuras dēļ vispār ir vērts radīt materiālu lietu. Un pēc gadiem šī sajūta nekur nav pazudusi.

Pēteris: Jo tajā ir saglabāts tas, ar ko te ņēmās mūsu gudrinieki, definējot kas ir prezentācija un kas reprezentācija... Tad, kad tā reprezentācija ir, tad nekas nepazūd.

Māra: Runājot par reprezentāciju, man liekas, ka izstādei iezīmējušās divas pamattēmas, kuras risinot, var atrast tai jēgu. Pirmkārt, tā lauž distanci starp paaudzēm, kas brīžiem šo situāciju jau padara nenormālu. Neviens taču neiedomāsies nosaukt kaut ko, kas radīts pasaulē 60. – 70. gados par vecu mākslu – tās ir lietas, kas pasaules kontekstā nenoveco, un tā pārmantojamība, jo tos darbus nepārtraukti rāda! No otras puses, šai izstādē svarīga ir iespēja saskarties ar oriģinālu. Var jau bez gala apcerēt mākslu, bet šeit tā ir redzama. Tas ir apstāklis, kas bieži traucē. Ka tiek veidotas teorijas uz teorijas bāzes. Bet te ir mākslas objektivitāte, dzīvais materiāls, uz kuru balstīties, secinot, novērtējot, veidojot šodienas attieksmi pret to visu.

Laima: Uz ikvienu no šīm lietām var skatīties no ļoti dažādiem viedokļiem. Viens no viedokļiem ir attīstības periodi. Tāpat nav attīstība, tas ir turpinājums, kad jaunais balstās uz kaut ko, kas bijis iepriekš, kas savukārt arī bija reakcija uz iepriekšējo vai kāds atzars no tā. Ja skatās uz noteiktu lietu noteiktā laika nogrieznī – tā ir vērtība pati par sevi, ja tu skaties uz to mūžības kategorijās, tad var teikt, ka ir stipri par agru to laiku vērtēt.

Bet mēs dzīvojam tagad, un mēs nemitīgi balstāmies uz kaut ko iepriekšēju. Ir daudz, ko mācīties, skatoties freskas Itālijā, vai vēl kaut ko senāku. Bet to, kas bijis tikko, tu nevari objektīvi novērtēt. Tā jebkurā gadījumā būs subjektīva attieksme, kuratoram uzsverot, izceļot, mēģinot sajust kaut kādas lietas, kas viņaprāt varētu būt aktuālas arī šodien. Bet vai tas darbojas šodien – to var pateikt tikai sabiedrība. Bet nevar teikt, ka tas nekas nav, jo tas jebkurā gadījumā ir daļa no kaut kā.

Pēteris: Protams, par jebko, kas ir aptaustāms, apskatāms vai saožams, nevar pateikt, ka tas nekas nav. Bet, runājot par tām pašām lielajām grafikām – kāds mākslas vēsturnieks var tās apcerēt un atrast tur noteiktas likumsakarības. Tikai pateicoties tam, ka eksistēja kaut kas līdzīgs, šādas grafikas šeit vispār bija iespējamas. Tāpat kā radās Mākslas dienas – kā monumentālās propagandas plāns. Ja nebūtu bijis šī jocīgā fona, nekas tamlīdzīgs taču nebūtu, un tas jau ir interesanti. Līdz ar to tā ir pētāma, interesanta parādība, un tai nevar piesiet tīru nošpikošanu, kā, piemēram, lielākajai daļai mūsu instalāciju. Ja darbs ir nospiests – kaut vai tikai koncepcijas līmenī, tad tur nekas neakumulējas – ne enerģija, ne spēks. Tu ieej izstādē un jūti, vai tur ir tas enerģētiskais spiediens, vai nav.

Solvita: Svarīgi apskatīt šos darbus plašākā kontekstā. Ja viņi spēj iekļauties pasaules tendencēs, tas jau ir zināms vērtējuma kritērijs. Piemēram, daudzkārt pieminētās Brežes „Maizes kastes”, kurās ir kaut kāda enigma. Var vilkt zināmas paralēles ar Boisa tēlainības valodu, bet es nedomāju, ka Brežes darbs kļuvis mazāk vērtīgs, ja kāds pateicis, ka tas ir nospiests no Boisa. Liekot tās kaut vai blakus paša Boisa darbiem, tās tomēr būs pilnīgi atšķirīgas. Un tādējādi var teikt, ka Breže un Boiss savā ziņā ir līdzvērtīgi spēlētāji.

Izstādē ir sarežģīti kontekstualizēt tādas parādības kā NSRD, jo viņi paši visu laiku vairās definēt sevi kā māksliniekus. Man liekas interesanti, kā tādas it kā marginālas parādības kļūst ietekmīgas, nozīmīgas, un citā kontekstā iegūst jaunu vērtību.

Pēteris: Tur jau ir tā nelaimes sakne, ka uzrodas kāds, kas nosauc ko tādu par mākslu. Ir lietas, kas vienkārši notiek, pēkšņi viens pienāk, nosauc to par mākslu!

Laima: Nu, māksla jau tā arī rodas. Bet tā jau nebija, ka viņi tikai sanāca kopā un tikai savā nodabā kaut ko tur rušināja. Ik pa brīdim viņi tomēr izgāja ielās, uzrunāja publiku... Tas bija dzīvi! Tas nebija sadomāti.

 

Ieva: Varētu komentēt pašu „robežas” jēdzienu saistībā ar izstādes nosaukumu – “Robežpārkāpēji”. Man, piemēram, pats laiks asociējas ar robežu, robežlaiku. Rodas jautājums, vai tiešām šie mākslinieki kaut ko pārkāpj, vai varbūt seko savam laikam? Un arī – cik lielā mērā šis jēdziens, kas ticis ļoti daudz lietots iepriekš, ir pašsaprotams un cik precīzi raksturo to laiku.

Māra: Es domāju, ka raksturo. Kaut vai žanru robežas, ko mākslinieki pārkāpa pirmo reizi. Arī tīri ģeogrāfiskās robežas viņi pārkāpa. Viņi ir pirmā mākslinieku paaudze, kas tiešām “ieiet Eiropā”.

Solvita: Arī formālā valoda – varbūt pasaulei tas sen jau nebija nekas jauns, bet Latvijas kontekstā tā tomēr bija robežas pārkāpšana – instalācijas, performances.

Māra: Arī supergrafikas – grandiozs iespaids. Vienlaikus parādās raksti, ka ir šķērsota robeža starp glezniecību un grafiku, kāpēc ir gleznots uz papīra, un kāpēc grafiku taisa uz papīra, un kur ir atšķirība. Tā ir žanru sakausēšana.

Solvita: Zariņa arī mēģina iziet no divdimensiju plaknes un gleznot telpiski. Un arī vēstījumu ziņā – tas bija kaut kas jauns..

Artis Svece: Pirmais, kas man nāk prātā – tā robeža..., proti, vai tā robeža bija kaut kas mūrim līdzīgs, kad tu nezini, kas ir otrā pusē, un to uzzini, tikai mūrim sagrūstot. Vai arī izteiksmes līdzekļi bija jau zināmi, un tā robeža varbūt nebija nemaz tik izteikta, vienkārši radās iespēja pateikt kaut ko, kas kaut kur apslēptā veidā jau bija. Vārds “robežpārkāpējs” it kā paredz to, ka nebija, pārkāpjam robežu, un tagad ir. Bet vai situācija nebija savādāka? Piemēram, vai Austrumu un Rietumu robeža kaut kādā ziņā jau nebija pārkāpta? Vai tiešām nebija nekādas izpratnes par to, ka var savādāk gleznot, savādāk izpausties? Bija taču!

Māra: Bija zināšanas, bet neviens jau nebija tās īstenojis.

Solvita: Bija individuāli mēģinājumi, bet ne masveidā, ar tādu pārliecinošu tendenci iet pie skatītāja un sarunāties.

Māra: Arī Miervaldis Polis – viņš vienmēr ir eksperimentējis, bet tā robeža, pēc kuras notiek īsta pievēršanās performancei – tas tiešām notiek tikai 80. gadu vidū.

Artis: To pašu situāciju var jau arī savādāk aprakstīt – teiksim, kā jaunas valodas apgūšanu, kas nav tas pats, kas robežas pārkāpšana. Un tikpat labi tā varētu būt reakcija uz to, kas notiek apkārt – grūti iedomāties, ka tā laika mākslinieki nebūtu zīmējuši mūrus un robežpārkāpējus, bet būtu gleznojuši, piemēram, ābolus un bumbierus. Bet tā diez vai ir robežas pārkāpšana, drīzāk pieslēgšanās tam, kas jau notiek.

Māra: Bet kāpēc gan ne? Viņi mierīgi varēja zīmēt auseklīšus un ābolus vai bumbierus. Varēja, bet nezīmēja.

Artis: Jā, bet vai ir tāda Austrumeiropas vieta, kur tajā laikā nebūtu zīmēti mūri, to graušana, iešana pāri robežām?

Solvita: Bet citur tas tomēr izpaužas savādāk. Krievijā, piemēram, ir socārts – pie mums nekā tāda nav. Te varētu vilkt paralēles ar tradīciju plašākā mērogā – kāpēc kāda parādība kaut kur neizvēršas, un citur tā izpaužas ar tādu spēku. Pie mums tas vairāk veidojās kā poētiska, metaforiska valoda. Tāpēc arī bija ideja vienu zāli nosaukt par Mītiem, jo pastāv šīs kodētās valodas izmantojums, kad nesaka tā uzreiz kā ar mietu pa pieri.

Artis: Bet sociāli angažēta māksla taču bija!

Solvita: Nenoliedzami, ka bija, bet atšķiras tas formāts, kādā mākslinieki to izvēlas ietērpt. Tas bija visās valstīs, tomēr katrai bija savs veids, kā uz tām lietām skatīties.

Artis: Tas, ka angažētā māksla šim laikam bija tik raksturīga, man liek šaubīties par to, ka te var runāt vienīgi par individuālu izvēli. Viņi it kā varēja gleznot ābolus un bumbierus, bet, re, tik daudzi izvēlējās komentēt sociālas parādības. Tāpēc es domāju, ka robežpārkāpēji – tas ir tikai viens no veidiem, kā šos procesus var aprakstīt. Tajā ir ietverts it kā vēstījums par mākslinieku kā ģēniju, grāvēju, indivīdu, kas atbrīvojas no važām, iet pāri robežām... Bet es nezinu, vai tas ir vienīgais veids, kā aprakstīt tā laika situāciju mākslā.

Solvita: Man šķiet, ka ļoti precīzs ir Hārdija Lediņa citāts izstādes sākumā par “notikumiem uz robežas”.

Artis: Nu jā, tas tomēr ir kas cits, nekā „robežas pārkāpšana”.

Solvita: Runājot ar māksliniekiem, viņiem visiem ir ļoti svarīgi, ka toreiz parādījās iespēja braukt uz ārzemēm. Mēs runājam par mākslu, bet tas ir pirmais, par ko viņi stāsta.

Artis: Brauca ar izstādēm?

Solvita: Jā, kā mākslinieki, tikai tā jau varēja tikt pāri robežai. Vērienīgākā izstāde bija “Rīga – latviešu avangards”, un tad tas aizgāja kā lavīna – viņi pēkšņi bija pieprasīti.

Māra: Jā, pirms tam ir bijušas tikai dažas izstādes – Maijai Tabakai, piemēram. Interesanti, ka tā nosacītā robeža, ko viņi pārkāpj – tā patiesībā ir robeža uz nekurieni. Ne jau pretim brīvajam tirgum viņi to šķērso. Viņi vienkārši iziet ārā no vienas sistēmas, vēlēšanās izlauzties kļuva primāra – iekļūšana kādā citā nemaz nebija aktuāla, un viņi pat nebija gatavi kam tādam. Lielākā daļa no viņiem jau nemaz nespēja tā pārkārtoties, jo emocionālais lādiņš bija pilnīgi cits, vairāk anarhistisks.

Artis: Es domāju par to NSRD filmiņu, kas uzņemta Parīzē. Tajā visā ir kaut kas skumīgs. Man uz NSRD skatoties bija tāda skumīga sajūta – kā uz zudušo paaudzi. Un tie Parīzes soliņi – tagad mums šķiet, kas gan tas ir, bet viņiem bija svarīgi, ka viņi var nofilmēt nevis soliņu Vērmanes parkā, bet Parīzē. Tā ir kā sajūta, ka tu pēkšņi esi pietuvojies tai īstajai dzīvei.

Solvita: Mēs runājām, ka NSRD darbojās hermētiski, nemēģinot piesacīt sevi uz āru, kaut gan īsti tā tas nav – viņiem tomēr bija izstādes.

Ieva: Un gājieni uz Bolderāju, kaut kādā mērā viņiem bija svarīgi kaut ko paust caur to, kaut vai tādēļ viņi to dokumentēja.

Solvita: Tas vairāk bija kā rituāla sastāvdaļa.

Māra: Varbūt viņi kaut kur bija izlasījuši, ka akcija ir tad, kad dokumentē, un hepeningi – kad nedokumentē.

 

Artis: Vai jums bija konceptuālas pārdomas par mākslas darbu rekonstrukcijām? Vai vispār ir bijuši tādi precedenti Latvijā? Es, piemēram, nevarēju atcerēties, kad ir mēģināts Latvijā rekonstruēt mākslas darbu, un man tā liekas interesanta parādība. Asociācijas ar Benjamiņu, autentiskā mākslas darba auru, utt.

Solvita: Tas ir atšķirīgi, piemēram, Oļega Tillberga un Kristapa Ģelža darbos. Ar ko viena vaļa kauls atšķiras no otra vaļa kaula? Varētu teikt, ka tā ir autentiska lieta..

Artis: ...vai arī jauns darbs.

Solvita: Ir traģiski, ka Tillberga darbi nav saglabājušies. Viņš tai laikā bija ļoti pazīstams mākslinieks, un lūk, paiet pārdesmit gadi, un nekas nav palicis – Tillberga māksla pieejama tikai fotogrāfijās.

Artis: Rodas jautājums – vajag saglabāt vai nevajag? Kas mainās no tā, ja oriģināla vaļa kaula vietā ieliek citu? Es domāju vispār, jebkuru instalāciju Latvijā. Kas, kur un kā tiek saglabāts.

Solvita: Šīs izstādes pozitīvais ieguvums bija tas, ka muzejs nopirka gandrīz visas instalācijas. Precīzāk, sāka sarunas par pirkšanu, lai neaizvestu atpakaļ uz mākslinieku šķūnīšiem.

Māra: Mani visu izstādes gatavošanas laiku un arī pēc tam nepameta briesmīga sajūta, ka man, Mārai, jātaisa rekonstrukcija par atmodas laika mākslas procesiem. Pēkšņi uzkrauta virsū nacionālā vēsture – tā politika kā aste velkas līdzi tā laika kultūras procesiem, un tu nevari no tā aizbēgt.

Ieva: Bet tas liekas loģiski, jo vēstures aktualizāciju veic tieši tie, kas paši nav tajā piedalījušies.

Solvita: Gatavojot izstādi, saskārāmies ar to, ka mākslinieku viedokļi bija ļoti pretrunīgi. Citi izteicās, ka ir absurdi rīkot šādu izstādi – pagājuši tikai 20 gadi.

 Ieva: Tur varētu spēlēt kādu lomu arī tas apstāklis, ka liela daļa mākslinieku, kuru darbi izstādīti, šobrīd no aktīvās mākslas aprites aizgājuši vai izslīdējuši.

Solvita: Kā tev, Arti, liekas, vai šie darbi darbojas arī ārpus konteksta?

Artis: Noteikti darbojas. Bet man šī izstāde personīgi uzrunāja daudz vairāk ar – kā lai to nosauc – “ceļojums laikā” vai tamlīdzīgi.

Ieva: Tā tiešām ir Latvijas mākslas problēma, ka mēs vienmēr it kā domājam –mūsu kontekstā vai mūsu mērogā. Bet ko, piemēram, teiktu kāds francūzis, kas neko nezinātu par Latviju un Latvijas mākslu – kādi viņam liktos 80. gadi Latvijas mākslā?

Artis: Arī franču mākslu mēs skatāmies caur dažādiem kontekstiem – varam uztvert kā tādu, bet varam uzzināt, ka šis mākslinieks bija nozīmīgākais, teiksim, 50. gados. Uzreiz ir cits konteksts. Labi, varbūt neizdodas parādīt 80. gadu mākslu ar šo izstādi kā pavērsienu pasaules mākslā – nu nebija taču tādas atbalsis. Lai gan bija Latvijas mākslas izstādes ārzemēs, nav dzirdēts, ka kāds ārzemju mākslinieks būtu ietekmējies. Bet, ja šos mākslas darbus atpazīst kā pārmaiņu laika mākslu – rodas cits konteksts, kas piešķir citu jēgu un vērtību šiem darbiem.

Ieva: Tas vispār ir raksturīgi visu laiku it kā salīdzināt, pielīdzināt sevi pasaules mākslas kontekstam – vai esam mēs tādi paši vai nē.

Artis: Katrā ziņā es šīs izstādes sakarā no vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis spriedumus par to, vai esam mēs līdzvērtīgi vai neesam Rietumeiropas mākslai... Nebija jau nekas tāds tik avangardisks, bet neviens jau it kā pat nepretendē uz to. Par 20. gadu modernismu varbūt vēl kāds uzdod šo jautājumu, vai mēs bijām līmenī vai nē.

Ieva: Patiesībā tā situācija bija diezgan līdzīga kā gadsimta sākuma modernismā – apzinātā vai neapzinātā citēšana un citas iezīmes.

Artis: Arī situācija ir līdzīga – pārmaiņu laiks, robežu atvēršanās.

Ieva: Un ilūzija nostāties līdzās Rietumeiropas mākslai. Piemēram, nācies lasīt viedokli, ka latviešu modernisms ir trešais labākais Eiropā aiz frančiem un beļģiem.

Solvita: Vēsturisko apstākļu dēļ visu laiku tiek runāts par Rietumeiropas mākslas vēsturi, bet Austrumeiropas mākslas vēsture īsti nav uzrakstīta, un tā visu laiku tiek skatīta caur šo prizmu – kas kam ir līdzīgs.Bet nekad otrādi – otrādi vienkārši nav iespējams. Visu laiku sanāk, ka mēs esam tikai ietekmējušies no viņiem.

Māra: Es, piemēram, neko nezinu par robežu pārkāpšanu Polijā šajā laika periodā. Tas lauks nav nosegts – Ungārija, Polija, Latvija... Nav jau tā, ka nezina neko par Austrumeiropu – tas pats Opalka Polijā, bet nezina kopējo spektru. Tas ir jautājums par informācijas apriti.

Artis: Arī Centrāleiropas vēsture kā tāda nav īsti apzināta. Īpatnēji ir tas, ka nav jau absolūtu kritēriju, pēc kuriem varētu noteikt līdzvērtīgumu. Vienīgais, kam būtu jānotiek, lai tiktu atzītu mūsu līdzvērtība Rietumu mākslai – rietumniekiem būtu mūs jāatzīst. Proti, kamēr tas anglis vai francūzis nepateiks, ka tā bija līdzvērtīga māksla, tikmēr mēs te varēsim runāt no rīta līdz vakaram un nepilnvērtības sajūta saglabāsies.

Māra: Tikmēr neviens neticēs.

Artis: Mēs paši sev neticēsim. Tam, kāpēc angļi vai franči neizsaka atzinību, var būtu simts un viens iemesls, kam nav nekāda sakara ar mākslas parādību līdzvērtību. Bet, kamēr Rietumi neatzīs Austrumeiropas mākslu, vienmēr būs iespēja apšaubīt, vai tās ir līdzvērtīgas vai nav.

Māra: Ja laikmetīgo mākslu uzskata par pilsoniskās sabiedrības fenomenu, tad skaidrs, ka modernā demokrātija radusies tomēr Rietumos, Amerikā.

Artis: Tāpēc jau es domāju – ja tas ir pilsoniskās sabiedrības fenomens, vai mēs teiksim, ka 80. gadu sabiedrība šeit ir mazāk īsta, mazāk pilsoniska kā, piemēram, Rietumeiropā? Man personīgi interesē mākslinieka attiecības ar varu. Es teiktu, ka viena lieta, ko mākslinieks dara – leģitimē kādu sabiedrības kārtību. Tajā mirklī māksla bija tāda, kāda bija, jāapzinās sava saistība ar tā laika notikumiem, un tādā kontekstā tas arī jāskatās. Un no tāda aspekta raugoties, mēģinājumi aplūkot šo mākslu Rietumu kontekstā ir patiesībā bezcerīgi un nevajadzīgi.

Ieva: Bet vai nav arī problemātisks Austrumeiropas novienādojums – visur taču tas notiek savādāk: Polijā, Ungārijā, Latvijā.

Artis: Var jau izdalīt arī Rīgas mākslu, Kuldīgas mākslu un Liepājas mākslu. Bet kaut kādas kopsakarības tomēr ir.

Artis: Bet atkal mēs meklējam kaut kādas iespējas, lai pateiktu, ka te, Autrumeiropā arī kaut kas ir tikpat vērtīgs. Es tiešām nezinu, vai kaut kas mainītos, ja tagad tiktu atklāts Latvijas mākslā kaut kas, kas parādījies dažus gadus ātrāk kā kaut kur citur. Vai tad mēs būtu ko vinnējuši, vai tas dotu kaut ko mūsu pašapziņai? Man daudz interesantāks šķiet jautājums, kam gan nav nekāda sakara ar mākslu. Proti, ka ir tāds kopīgs liktenis vai mantojums Austrumeiropai, kas nav kopumā skatīts. Sākot kaut vai no folkloras. Tā vienmēr ir uztverta kā neattīstīta Rietumeiropa, kā kaut kāds purvs, kur rietumeiropietis iestieg. Bet tikpat labi, ja to skata kā patstāvīgu kultūru, varbūt daudz kas izskatītos pilnīgi savādāk. A-eiropa nekad neizrādās kā atsevišķs mozaīkas gabals kopējā kaleidoskopā, tā vienmēr izskatās kā Rietumeiropas ēnas zona. Vai tā nav?

 

 

Alise Tīfentāle (diskusijā piedalījāsneklātienē): Vai tur bija kas jauns? Tēlainības ziņā, manuprāt, tur tiešām bija kāda "enerģija", kuras klātesamību apliecinājuši daudzi apmeklētāji. Tā gan bija dusmu enerģija – apspiesta agresija, kas izpaužas mākslas tēlos. Dusmām ir liels spēks – tas ir afekta stāvoklis, kurā arī noziegumu var pastrādāt. Šajā gadījumā gan – par izstādē redzamajiem darbiem – dusmas lielā mērā atšķaidījis alkohols, par ko liecina vairākas zīmes.

Gribējās atrast izskaidrojumu, kāpēc šī šķietami tik nekaitīgā izstāde spēj izraisīt tādu nīgrumu. Iespējams, runa var būt par saasinātu uztveri, kas dažādu iemeslu pēc mudinājusi šo izstādi uztvert kā kapakmeni dzīviem cilvēkiem, kā pārsteidzīgu kanonizāciju, kā pabeigtu, līdz galam padarītu darbu, kā 80. gadu Latvijas mākslas esenci. Tad arī sākas karš. Ja uz robežpārkāpējiem skatās kā uz populārzinātnisku ekskursu tikko vēl aktuālajā, bet nu jau laimīgi aizmirstajā mākslā – nekādam nīgrumam vai neapmierinātībai iemeslu neredzu. Tādi atgādinājumiir nepieciešami bieži, jo citādi sāk likties, ka latviešu mākslā vispār ir tikai Blumbergs, piemēram, vai kāds cits, kurš pēdējo mēnešu laikā izpelnījies lielāku mediju uzmanību. Atmiņa jau ir īsa. Ja neatgādinātu, piemēram, par to pašu "Daba. Vide. Cilvēks", šodienādzīvojoša cilvēka izpratne par mākslu būtu citāda – noteikti šaurāka. Nepieciešams atgādināt, ka māksla Latvijā dzīvo, ka tai ir sava tradīcija, un tas savukārt nozīmē, ka varbūt būs turpinājums – māksla pēc kāda laika atkal būs svarīga, vajadzīga, interesanta un "pielietojama" visiem ("Avota" vāki par to atgādināja – mākslas spēks var izpausties ne tikai muzejā, bet arī pavisam vienkāršākā, pieejamākā veidolā).

Šķiet, bija jūtams arī vāji slēpts aizvainojums par pašu izstādes faktu kā tādu. Ar domu – es arī tur biju, bet kāpēc neesmu izstādē. Es arī tur biju klāt, es zinu labāk, kā tādu izstādi taisīt. Es arī tur biju, tāpēc nevienam citam nav tiesības ar tajā laikā un tajā vietā radīto materiālu rīkoties. Tas ir tikai cilvēcīgi

Jo tuvāk tu esi pašam mākslas radītājam, jo grūtāk novērtēt. Grūti strādāt ar "dzīvu materiālu" jebkurā gadījumā. Tāpēc, piemēram, par Senās Ēģiptes vai Bizantijas impērijas laika darbiem mums viss ir skaidrs, viss ir klasificēts, bez jebkādām problēmām varam apskatīt jebkuru sasitu māla podu un jebkuru zelta auskaru kā objektīvi eksistējošu un kaut ko nozīmējošu priekšmetu. Un tajā gadījumā nerodas nekāds aizvainojums nedz par interpretāciju, nedz svarīgumu, nedz vēl ko.

Kamēr dzīvi ir cilvēki, kas paši piedalījušies kādā procesā, tikmēr arī neviens ar "vēsu prātu" nespēs uz procesu paskatīties. Viens gribēs vilkt politiskas, viens – sociālas paralēles, viens vispār vīpsnās, vēl kāds būs apvainojies, ka viņš nav pieminēts gana bieži, vēl kādam liksies, ka vajadzēja uz visu skatīties pavisam citādi, tad vēl pats līdzdalībnieks vai autors pakomentē kaut ko no savas puses, un vēl kāds vērotājs no malas izmet kādu negaidītu frāzi. Pats process – māksla šajā gadījumā – tiek staipīta kā vecs bezizmēra džemperis, lai kalpotu par ilustrāciju vienam vai otram konceptam. Mākslas fakts, kurš savā ziņā ir visai neaizsargāts, tiek izmantots kā arguments dajebkam. Vai no tā kādam paliek kas skaidrāks? Skaļākais viedoklis dominē, tas arī viss.

Objektīvs šeit nevar būt nekas un neviens.

Katram pārāk personiskas attiecības gan ar laikmetu, gan tajā radītajiem mākslas darbiem, gan šodienuun šodienpastāvošajiem viedokļiem par mākslu. Man liekas, ka ir risinājums: nav jāgaida nekāds dievs no mašīnas, kurš to visu saklasificēs, saslavēs vai nolīdzinās līdz ar zemi (diskusijā vairākkārt izskanēja viedokļi par Rietumeiropas autoritāti mākslā un par to, vai "Robežpārkāpēji" kaut kādā veidā ir vai nav konvertējami tā laika Rietumeiropas mākslas kontekstā). To vien tikai mēs darām – prasām viens otram, "Nu, kā?". Kad materiāls būs herbarizējies vai mumificējies, tad arī varēs to klasificēt un rīkoties ar to saskaņā ar atbilstošām mākslas vēstures metodēm. Un tad diez vai būs svarīgi, ka šajā konkrētajā izstādē Ģelža "Gaismas pils" bija sakrauta vēlreiz, nevis izliktas autentiskas avīzes.



Jūsu viedoklis: » Skatīt citu komentārus [36709]
Paziņojums:
Vārds:
E-pasts:



« Atpakaļ

Argumenti

in english
latviski
meklēt